Publikācija žurnālā "Dienas Bizness"

Mums patīk stāstīt, kas ir albums "Saruna", bet tik par priecīgi esam padalīties ar to, kas notiek aiz paša atmiņalbuma ikdienas darba. 

Paldies "Dienas Biznesam" par uzrunāšanu un iespēju padalīties ar mūsu iedvesmas avotiem un ikdienas dzīves ainiņām! Te īsa intervija ar albuma "Saruna" izveidotāju Rūdi. 

___

Uzlādē daba un ģimene
2024.gada 5.novembrī
Autors: db.lv

Vēderprieks

Jau kopš bērnības augstu vērtēju tos brīžus, kad visi sanāca pie viena galda un maltītes ieturēja kopā. Šo tradīciju cenšos ievērot arī paša dibinātajā ģimenē – kopā ar sievu Zani regulāri gatavojam un pēc tam šos ēdienus kopā arī izbaudām. Jāteic, ka esam latviešu tradicionālo ēdienu cienītāji. Visbiežāk galdā liekam kartupeļus ar kādu gaļu, mērci un salātiem. Tāpat daudz ikdienā gatavojam arī sautējumus un zupas. Zanei ļoti labi padodas lasis ar ceptiem dārzeņiem, tāpēc arī šis salikums noteikti pāris reižu gadā parādās mūsu ēdienkartē.

Mans firmas ēdiens ilgu laiku bija lazanja. Pusaudžu gados šo recepti man ierādīja vectēvs. Tajā laikā tas šķita ļoti ekskluzīvi, tāpēc to bieži gatavoju svētkos, taču šobrīd esmu atklājis sevī jaunu talantu – pagatavot ēdienu no tā, kas ir ledusskapī. Tādā veidā nereti rodas ļoti īpatnējas receptes.

Laiku pa laikam labprāt dodos ēst arī ārpus mājām, pārsvarā – īpašos gadījumos.

Noteikti varu izcelt restorānu Rosemarine Blaumaņa ielā, kas, manuprāt, ir ļoti forša un demokrātiska vieta.

Varētu teikt, ka tas ir zelta vidusceļš – kvalitatīvi un garšīgi ēdieni, mājīgs interjers, kā arī diezgan adekvātas cenas. Tāpat esmu iemīļojis arī Naples. Viena no manām iecienītākajām vietām, kad vēlos ieturēt ātru un vienkāršu maltīti, ir Ritas kebabs, bet brīžos, kad gribu satikt kādu paziņu pusdienlaikā, dodos uz Chat Cafe. Lieliska vieta, kur satikties ar draugiem, manuprāt, ir Burzma.

Te katrs var izvēlēties sev piemērotāko maltīti no dažādiem restorāniem un kafejnīcām un baudīt šos ēdienus pie viena galda, iepazīstot dažādas garšas.

Brīvajā laikā…

Hobiji, brīvais laiks un ģimene ir ļoti svarīgas manas dzīves sastāvdaļas. Kopš esam kopā ar sievu, viens no mūsu hobijiem ir pārgājieni.

Kad sākās pandēmija, mēs saskaitījām, ka tajā gadā mēs devāmies 52 pārgājienos, no kuriem vairums bija pilnas dienas. Tas bija ļoti forši! Ja godīgi, es ļoti labi jūtu – ja mēnesi neesmu bijis nevienā pārgājienā vai pavadījis laiku pie dabas, jūtos slikti. Iešanu pie dabas mūsu ģimenē ieviesa mans vectēvs, kurš padomju laikos universitātē ar pāris biedriem aizsāka orientēšanās kustību Latvijā.

Lieldienās mums ir tradīcija – vectēvs izliek mežā punktus, un mēs visi piedalāmies ģimenes orientēšanās pasākumā, izskrienot trasi piecu, astoņu kilometru garumā.

Ar sievu savukārt bieži izvēlamies doties pārgājienos apkārt kādai ūdenstilpei. Par varenu piedzīvojumu izvērtās Dzirnezera atklāšana. Jutāmies kā īsta ekspedīcija, jo pārgājiena laikā saskārāmies ar daudz un dažādiem šķēršļiem, kas traucēja piekļūt tauvas joslai. Tāpat noteikti iesaku arī Lilastes pusē esošos Garezerus – smilšainas kāpas un vairāku kilometru garu maršrutu, kas stiepjas apkārt ezeriem.

Dvēselei

Brīvajā laikā labprāt apmeklēju teātri. Bērnībā tas šķita garlaicīgi, taču dažas Jaunā Rīgas teātra izrādes mainīja manas domas.

Man patīk viss, kas sagrauj tradicionālos uzskatus, iespējams, tieši tāpēc Jaunais Rīgas teātris mani uzrunā visvairāk. Īpaši varu izcelt izrādi Ziedonis un Visums ar Kasparu Znotiņu galvenajā lomā. Tas bija vareni! Man šķiet, ka aktieru ansamblis Ziedoni parādīja no pavisam citas perspektīvas – kā unikālu, radošu un nebeidzami aktuālu personību. Patīk arī iegrimt mūzikā, taču standarta lielajos popmūzikas koncertos bieži jūtos ne savā ādā. Priekšroku dodu tādiem pasākumiem, kuros cilvēki pilnībā spēj atbrīvoties – izdejoties un justies vienkārši labi! Manas sievas sapnis bija aizbraukt uz grupas Coldplay koncertu, un šogad mēs to īstenojām. Arī tā bija ļoti interesanta pieredze – Helsinki, skaists vasaras vakars, šovs, kur apmeklētāji jūtas kā daļa no priekšnesuma, un daudz pozitīvu emociju.

Tas noteikti bija viens no iespaidīgākajiem pasākumiem, ko esmu apmeklējis. Tajā pašā laikā, kā jau minēju, es neesmu masu pasākumu cienītājs, tāpēc būšana pūlī man sagādāja arī zināmu diskomfortu. Ja runājam par nākotnes plāniem, jāteic, ka kādreiz labprāt dzīvajā vēlētos dzirdēt igauņu reperi Tomiju Kešu (Tommy Cash), kā arī amerikāņu rokgrupu MGMT.

Vēlos aizbraukt uz…

Man ļoti patīk ceļot, taču pārsvarā sanācis būt tieši Eiropas valstīs. Spilgti atmiņā palikusi sērfošanas pieredze Portugālē.

Tas bija tiešām ekstrēmi! Tolaik man bija 17 gadi, biju sakrājis naudu un devos solo ceļojumā uz sērfošanas nometni. Viļņi bija milzīgi – manas galvas augstumā, un tā sajūta, kad vilnis uzgāžas tev virsū un kādu laiku maļ zem ūdens, ir diezgan biedējoša. Tu jūties bezspēcīgs varenās dabas priekšā. Atceros, ka pēc tam ilgu laiku pat nevarēju paskatīties uz okeānu, taču šī pieredze bija neaizmirstama. Neslēpšu, iespējams, šobrīd pat būtu gatavs ko līdzīgu atkal atkārtot. Daudz esmu devies kalnu pārgājienos. Arī tas lieku reizi atgādina par dabas varenību – tā ir gan biedējoša, gan vienlaikus arī ļoti nomierinoša, tāpēc būšanu pie dabas es patiešām izbaudu.

Vienu vasaru kā viesmīlis nostrādāju Vācijā, Rīgenes salā, kuru brīvajā laikā iepazinu, braucot ar velosipēdu. Nopirku papīra karti un pamazām sāku braukt arvien tālāk un tālāk, atklājot sev arvien jaunas interesantas vietas. Sāku ar pieciem, desmit kilometriem, kas galu galā reizēm izvērtās pat par 120 kilometru gariem velobraucieniem – no viena salas gala līdz otram. Sala bija vienkārši fantastiska – jūra, mežs, klintis, vēsturiski ciemi. Tas bija neaizmirstami! Mans šī brīža sapņu galamērķis ir Jaunzēlande, kur dzīvo mana māsa. Ļoti vēlētos viņu apciemot, jo viņai ir arī maza meitiņa, tāpēc šī šobrīd noteikti būtu mana prioritāte numur viens. Ar sievu savukārt labprāt apceļotu arī Āziju, Amerikas Savienotās Valstis (ASV) un citas vietas, par kurām priekšstatu pagaidām esmu guvis vien no filmām un citu stāstiem.

Kino

Brīvajā laikā labprāt skatos arī kino. Īpaši mīļa man ir filma Gredzenu pavēlnieks (The Lord of The Rings), kuru laiku pa laikam noskatos atkārtoti.

Noskaņa, aktierspēle, mūzika, dabas skati, sižets – absolūts meistardarbs! Ļoti novērtēju arī to, ja filma mani emocionāli aizķer un aizkustina.

Atzīšos, ka pēdējos gados esmu pamanījis, ka kino industrijā parādās ļoti daudz labu drāmu. Piemēram, Vīrs vārdā Otto (A Man Called Otto) ar Tomu Henksu (Tom Hanks) galvenajā lomā vai filma Ej tālāk, tālāk (C’mon, C’mon), kurā piedalās tādi izcili aktieri kā Hoakins Fīnikss (Joaquin Phoenix), Gabija Hofmane (Gaby Hoffmann), Skots Maknerijs (Scoot McNairy), Mollija Vebstere (Molly Webster), Džebukija Jangvaita (Jaboukie Young- White) un Vudijs Normans (Woody Norman).

Man patīk filmas, kas parāda, cik cilvēciskās attiecības var būt skaistas un vitāli svarīgas. Spilgti atmiņā palikusi arī ASV satīriskā melnā komēdija Trusis Džodžo (Jojo Rabbit). Tā skatītājiem atklāj ļoti smagu tēmu – Otro pasaules karu, taču tajā pašā laikā tā ir veidota komiski un pat smieklīgi. Es tiešām apbrīnoju, ka režisors spējis šos notikumus pasniegt tik atraktīvā un atmiņā paliekošā veidā.

Uzskatu, ka šādās filmās slēpjas spēks. No latviešu filmām savukārt varu izcelt Kriminālās ekselences fondu, Dvēseļu puteni, Blakus un Bedre, ko noskatījāmies salīdzinoši nesen.

Grāmatplauktā man…

Bērnībā un jaunībā man nepatika lasīt, taču šobrīd šī nodarbe ir kļuvusi par manas ikdienas sastāvdaļu. Daudz lasu pašpalīdzības grāmatas.

Tas sākās ar to, ka mana sieva man uzdāvināja Stefānijas Štālas grāmatu Tavs iekšējais bērns grib atrast mājas. Varētu teikt, ka tas ir kā ievads self-help psihoterapijā. Tas bija mana ceļa sākums sevis iepazīšanai, kā rezultātā šāda tipa grāmatas sāku lasīt arvien vairāk un vairāk.

Šobrīd esmu pievērsies arī klasikai. Pirms kāda laika palūdzu savam vectēvam izveidot sarakstu ar grāmatām, kuras, viņaprāt, man būtu nepieciešams izlasīt.

Ja godīgi, šis saraksts mani nedaudz pārsteidza, jo biju gaidījis, ka viņš tajā iekļaus smagos darbus. Taču tā vietā viņš man ieteica sākt ar pamatiem – ar Kauju pie Knipskas, Annas Brigaderes darbiem un citām bērnu grāmatām. Sākumā biju skeptiski noskaņots, taču, tā kā vectēvs daudzus darbus man pats arī nopirka, sāku tos lasīt. Atzīšos, ka lasīt šos stāstus kā pieaugušam cilvēkam ir pilnīgi citādi, nekā bērnībā. Latviešu arhetipi, tradīcijas, vēsture – esmu patiešām aizrāvies!

Domu grauds 

Mēs paši varam izmainīt visu savā dzīvē un atrisināt savas problēmas.

___

Nav komentāru

Komentēt